Ekskursija Valmiermuižā

Neilgi pēc gada centrālā pasākuma Blomē, Atis forumā atminējās par Valmiermuižas alusdarītavas viena no īpšniekiem – Aigara uzaicinājumu, mums kā mājbrūvētājiem, aizbraukt uz Valmiermuižu un pašiem savām acīm redzēt, kā tad viena tāda mazā alusdarītava uzbūvēta un funkcionē. Nu, šādu piedāvājumu garām laist nebija iespējams. Pēc vairāku organizatorisku šķēršļu pārvarēšanas, 9.augustā tika dots starts ekskursijai uz Valmiermuižu. Ieradāmies jau pirms noteiktā laika, un vēl bez gida apskatījām Valmiermuižas rūpnīcas gleznaino apkārtni, produkcijas veikaliņu, veicām pirmo Valmiermuižas alus testu un iegādājāmies suvenīrus. Pirms doties ekskursijā pa brūzi, tika veikts arī ātrais mājbrūvējumu tests, tā teikt vienbalsīgi lēmām, ko Valmiermuižai pasniegt ciemakukulī. Ekskursija sākās ar nelielu nokavēšanos, bet tas tikai deva mums papildus laiku “sagatavoties” . Un te jau nāk viņa… mūsu gide Elīna.
Elīna laipni sasveicinās, stādās priekšā un aicina uz brūzi. Pa ceļam vēl noprasījusi cik smalki mēs gribam ko zināt, un pajautā cik no mums brūvē alu. Pagalmu pāršālc vienbalsīgs izsauciens: “VISI!”, un smiekli. Jā, šī ekskursija solās būt izdevusies! Jau pašā sākuma valda jautra un nepiespiesta gaisotne. Pirms ieiet brūzī mēs tiekam instruēti par drošības noteikumiem, kur galvenais un vienīgais punkts ir: “Neaiztikt nekādas pogas un slēdžus!” , un mums, tīrības nodrošināšanai, izsniedz bahilas. Lai gan kurš tad cits, ja ne mēs zinām cik svarīga “brūzī” ir tīrība un disciplīna. Tālāk jau dodamies brūzī. Elīna sāk ar stāstiem no kā sastāv alus, bet mēs jau to zinām, un tāpēc Elīna tiek pārtraukta un apbērta ar specifiskiem jautājumiem, piemēram: “Vai jūs kaut ko darat ar ūdeni?” , “Kāda nummura raugu izmantojat?”, “No kurienes jums iesals?”, “Kas šie ir par apiņiem?” Jāsaka, ka Elīna ļoti centās atbildēt diplomātiski arī uz jautājumiem, uz kuriem viņa acīm redzot nedrīkstēja atbildēt. Bet tiklīdz kā Elīna kaut ko nezināja, talkā tika saukts Didzis. Didzis Valmiermuižā strādā kopš alusdarītavas dibināšanas, un tāpēc uzskatāms par vienu no kompetentākajiem brūža cilvēkiem. Didzis ne tikai pilnībā pārzin alus ražošanas tehnoloģiju, brūža uzbūves nianses, labi orientējas tehninskajās lietās, bet arī pārzin saimniecisko pusi… remontē jumtu, izrīko zāles pļāvēju un zina kurš iesals viņiem vajadzīgs, a kurš vairs ne!

Brūža apskati sākām ar dzirnavām, kurās tiek malts iesals. Dzirnavu telpa maza, un pašas dzirnavas slēgtas konstrukcijas, tāpēc neko daudz tur redzēt nevar. Dodamies tālāk. Tālāk tiekam ievesti telpā kur tiek vārīts alus. Telpā ieejot uzreiz jūtams arī mums mājbrūvētājiem tik labi zināmais misas aromāts. Visi apmierināti smaida, esam ieradušies īstajā brīdi, top kārtējā porcija Valmiermuižas alus. Ap katliem rosās Valmiermuižas aldaris Mateass. Arī mēs grupiņās pa 2-3 cilvēki tiekam aicināti pie katliem. Atkāpei piebildīšu, ka šādai ekskursijai ar “dzelžu” apskatīšanu un aptaustīšanu, ir pavisam cits smeķis, ja redzēto izproti jau kā lietpratējs. Arī pie katliem mēs nekautrējāmies uzdot tādus jautājumus, kādus ikdienas ekskursanti nemaz neiedomātos uzdot, nu piemēram : “Ar cik pauzēm jūs iejavojat?”, “Kādā veidā ceļat iejavas temperatūru uz nākamo pauzi?” Lai gan man likās, ka tie ir vieni no īstās garšas noslēpumiem, arī uz šiem jautājumiem mēs saņēmām atbildes. Vispār man radās iespaids, ka Valmiermuižā neko neslēpj, labi, dažas galvenās garšu veidojošās sastāvdaļas mums nebija gatavi atklāt pat apmaiņā pret mājbrūvējumiem, bet kopumā ļoti “atvērta” alusdarītava. Tālāk devāmies uz “pagrabu”. Pagrabs skaitās liela zāle, visa pilna ar koniskajām tvertnēm, kurās alus tiek raudzēts un arī lāgerēts. Pavisam tādu tur ir 19. No tām 12 tvertnes ir ar ietilpību 4 tonnas, 7 ar ietilpību 6 tonnas. Rēķiniet paši! Valmiermuižas alum gan raudzēšanu, gan lāgerēšanu veic vienā tvertnē, kuras konstrukcija ļauj mainīt alus temperatūru no raudzēšanas temperatūras 12.5 C uz 0.5 C lāgerēšanai. Blakus pagrabam izvietota pēc izskata vienkārša, bet tanī pašā laikā samērā sarežģita uzparikte alus filtrēšanai. Tālāk dodamies uz pudeļu pildīšanas līniju. Ļoti ražīga aparatūra, kas pudeles paņem, izskalo, uzpilda, aplīmē, aizkorķē un padod uz noliktavu. Kā noskaidrojās, Valmiermuiža alu uzpilda tikai jaunās pudelēs. Šī uzpildīšanas lenta lielākoties gan stāvot bez darba. tāpēc ka Valmiermuiža, pirmkārt, nespēj saražot tik daudz alu, lai šo aparatūru noslogotu pilnībā viņas pašas jaudas dēl, un arī tāpēc, ka lielākoties (~90% ?) alus tiek pildīts kegos. It sevišķi vasarā. Tālāk mēs tiekam vesti uz noliktavu, kur glīti tiek krautas 4pakas ar Valmiermuižas alu. Kā liecināja zīmītes uz paletēm, priekš RIMI un SKY. Starp citu, alus pudeļu ievietošana kartona iepakojumos ir 100% roku darbs. Un vispār Valmiermuižā liela nozīme ir roku darbam. Tā ir vēl viena lieta, kas šo mazo alusdarītavu padara īpašu.

Noliktava bija pilna ar alu, lai gan Didzis teica, ka vēl no rīta tur svilpojis vējš. Blakus noliktavai atrodas telpa, kurā atrodams aprīkojums alus izliešanai, kuru Valmiermuižas alus darītava piedāvā izīrēt . Varētu likties, ka ar to tad arī ekskursija gālā! Bet nekā, atskan Elīnas maģiskie vārdi… “Aicinu visus uz degustāciju zāli!” Degustāciju zāle iekārtota brūža otrajā stāvā blakus “Kvalitātes kontroles” daļai un citiem administratīvajiem kabinetiem. Neliels Elīnas izglītojošs stāstījums par atšķirību starp filtrētu un nefiltrētu alu, neliela diskusija par alus pasniegšanas temperatūrām, un mucai spunde vaļā, jeb tiek parādīts gan filtrētā Valmiermuižas, gan nefiltrētā Valmiermuižas alus krāns. Nu ko… sākam baudīt! Tieši to, ka Valmiermuižas alu bauda nevis dzer, uzsvēra vai ikkatrs Valmiermuižas darbinieks, sākot ar Elīnu un Aigaru, beidzot ar meitenēm bodītē. Jāatzīst, ka man, un ne tikai, filtrētais baudījās labāk kā nefiltrētais, lai gan līdz šim, kad pirku Valmiermuižas alu izvēle krita uz nefiltrēto. Uz degustācijas laiku, pie mums atnāca arī pats Valmiermuižas īpašnieks Aigars Ruņģis. Elīna varēja atviegloti uzelpot, jo tagad visi mūsu jautājumi un ieteikumi tika Aigaram.

Aigars vēlreiz tiem, kas netika uz Blomi, izstāstīja “kā līdz šādai dzīvei nonācis”, pastāstīja biznesa ēnas puses, atbildēja uz mūsu ieteikumiem biznesa jomā. Aigars iztaujāts tika krietnu stundu, un plānoto 2 stundu vietā, ekskursija izvērtās uz visām trim. Šeit atkal varēja pārliecināties, ka Aigars, un viss viņa kolektīvs tā teikt “ir īstajā vietā” ! Ja Valmiermuiža saglabās arī turpmāk šadu pieeju darbam, klientam un, galvenokārt, alum, tad es ar 100% pārliecību varu apgalvot, ka viņiem sanāks viss iecerētais, un pat vēl vairāk.

Noslēgumā Elīna pateica maģiskos vārdus par vēlmi pašai pamēģināt mājas apstākļos uzbrūvēt alu, un tad nu ar mūsu runasvīru palīdzību viņa tika pierunāta atbtraukt uz mājbrūvētāju sanākšanu 24. augustā pie Vaļuka. Arī Didzis saņēma ielūgumu, un gan jau, ka Aigars ar!

Uz tikšanos, Linards!

Bildes šeit!

Atbildēt