Populārākie mīti par alu

Dzīvais alus

Dzīvais alus ir neko nenozīmējošs vārdu savienojums. Alus ražotāji un pārdevēji ar to var apzīmēt rauga klātbūtni alū, kas zināmos apstākļos uzlabo alus garšu, reizē radot iespaidu par alus it kā labajām īpašībām, tomēr tas ir pārāk izplūdis apzīmējums.

Korektāk būtu izmantot terminus nepasterizēts un/vai nefiltrēts alus.

Nefiltrēts/dzīvais alus ir veselīgāks

Noteiktos apstākļos nefiltrēts alus ir garšīgāks, tas arī viss. Pie tam, jāatceras, ka slikts produkts vienmēr būs ar sliktu garšu – ar filtrēšanu vai bez.

Kas attiecas uz nefiltrētā alus veselīgumu – kaut arī alus raugs ir patiešām veselīgs, tas niecīgais rauga daudzums, kurš atrodas pudelē, nekādus īpašos veselības uzlabojumus nespēj sniegt, turklāt jāatceras arī par dzērienā esošā alkohola ietekme uz veselību. Jāpiebilst, ka lielākā daļa alus dzērāju pašu veselīgāko alus daļu – vizuāli nepievilcīgās rauga nogulsnes vienkārši izlej ārā.

Dzīvā/nefiltrētā alus derīguma termiņš ir īss

Nav nekāda pamata uzskatīt, ka šāda alus uzglabāšanas termiņam ir jābūt īsam. Pasaulē ražo tūkstošiem šķirņu nefiltrēto alu pudelēs, kuru uzglabāšanas termiņš ir vismaz divi gadi, tāpat mājas alus darītāji savus nefiltrētos un nepasterizētos brūvējumus uzglabā vairākus mēnešus bez kvalitātes un garšas zudumiem.

Alus darītāji, kuri izplata šādu dezinformāciju parasti cenšas ar to „piesegt” kādas nepilnības, kuru likvidēšana maksātu pārāk dārgi. Piemēram, precīzi nenoregulētu rauga daudzumu pudelēs, kā rezultātā alkohola saturs jau pēc dažām dienām var uzrādīt ievērojamas atkāpes no normas vai nespēju vienkārši nodrošināt ilgāku uzglabāšanas termiņu kā dažas dienas, jo nav veikta pietiekoša pudeļu dezinfekcija pirms alus pildīšanas – ar vienkāršu izskalošanu ar aukstu ūdeni līdzēts nebūs. Daudz vieglāk un lētāk ir pateikt – alus ir dzīvs, tādēļ jādzer ātri.

Šim mītam ir zināms pamats tradicionālajā alus raudzēšanas procesā mājās, kad tika izmantoti nedezinficēti koka trauki, kuros alum varēja piekļūt dažādas infekcijas un tas ļoti strauji bojājas.

Stiprajiem aliem tiek pievienots spirts

Alus ražotājiem, īpaši lielajos uzņēmumos, augstu alkohola saturu alū vienkāršāk un lētāk ir panākt izmantojot tradicionālos alus raudzēšanas procesus nevis nodarboties ar apšaubāmām manipulācijām.

Alus dabiski norūgst tikai  līdz 5 – 6% stiprumam

Atkarībā no izmantotā alus rauga veida, dabiskas rūgšanas ceļā var iegūt līdz pat 16 -18% stipru alu. Stiprumam pārsniedzot 8 – 9%, rūgšanas procesa nodrošināšana ir dārga, bieži pārāk lēna vai pat neiespējama bez papildus cukura pievienošanas.

Izmantojot īpašu saldēšanas tehniku (pie noteiktas temperatūras alū esošais ūdens sasalst, bet alkoholu iespējams noliet; šādu procesu iespējams veikt arī mājas apstākļos), vairākas alus darītavas ražo alu, kurā alkohola saturs pārsniedz 40%.

Par kvalitatīvu stipro alu liecina cena – stiprajam alum jābūt ievērojami dārgākam, jo nepieciešams daudz vairāk izejvielu,  turklāt gan brūvēšanas, gan nogatavināšanas process var būt daudz sarežģītāks un ilgāks. Jāatzīmē, ka visi par pasaulē labākajiem uzskatītie ali ir stiprie ali, tieši to kompleksās garšas buķetes dēļ.

Stipro alu dzer tikai alkoholiķi / tas jāaizliedz, lai beigtu masveida nodzeršanos

Izteikti sliktā alus garša un zemā cena atsevišķiem stiprajiem Latvijas un Eiropas aliem izskaidrojuma ar noteiktu cilvēku slāņa pieprasījuma pēc lēta apreibināšanās līdzekļa, nepievēršot uzmanību šī produkta briesmīgajām garšas īpatnībām.

Daudzās pasaules valstīs (īpaši Beneluksā, Lielbritānijā, arī citās Rietumeiropas valstīs) jau vairākus simtus gadus pastāv senas stiprā alus lietošanas tradīcijas, taču nav pamata uzskatīt, ka tas ir veicinājis sabiedrības degradāciju.

Slikta stiprā alus popularitāte vietējo alkoholiķu vidū vienkārši izskaidrojama ar tā zemāko cenu. Ja lētāks būtu šņabis, tad dzertu to, bet, piemēram, dienvidu zemju alkoholiķi labprāt izvēlas ļoti lētus un nekvalitatīvus vietējos vīnus, jo alus šajās valstīs ir dārgs.

Der atcerēties, ka katra veida alkohola lobiji cenšas maksimāli izmantot visus līdzekļus, lai pierādītu cita alkohola veida kaitīgumu. Alkohols nenodara postu tikai un vienīgi tad, ja to dzer ar mēru.

Dabiskā alū ir tikai ūdens, mieži, apiņi, raugs un ūdens

Tas atkarīgs no alus veida. Ir ali, kuriem tiek pievienotas garšvielas, obligāta beļģu Witbier (piemēram, Hoegaarden) sastāvdaļa ir apelsīnu miziņas un koriandrs, plaši izplatīts ir alus ar auzu, kviešu un rudzu piedevām. Atsevišķiem alus veidiem to īpašās garšas nodrošināšanai (īpaši attiecībā uz beļģu aliem) tiek pievienota karamele jeb cukurs.

Jāpiebilst, ka, piemēram, pat „tradicionālos„ apiņus alū izmanto salīdzinoši nesen, tos Eiropas valstīs ieviešot 13.-16.gs., bet raugu atklāja tikai 19.gs. Alus receptes un pagatavošanas tehnoloģijas nemitīgi mainās, tādēļ spītīgi konservatīva pieeja ne par ko labu neliecina.

Drīzāk daudz atbalstāmāka ir iniciatīva alus darītājiem likt uz iesaiņojuma uzrādīt visas alus ražošanā izmantotās izejvielas – pašlaik ES likumdošana spēcīgo alus liedarītavu lobija ietekmē šādu prasību neparedz.

Lielās darītavas alus rūgtumam pievieno žulti

Kaut arī šāds apgalvojums var izklausīties pasakains, zināma taisnība tajā ir. Var atrast liecības par to, ka padomju laikā, pastāvot apiņu deficītam, atsevišķas Austrumvācijas darītavas alum ir pievienojušas liellopu žulti. Ja šāds pasākums īstenots Vācijā ar ļoti konservatīvajām alus darīšanas tradīcijām, ir stipri iespējams, ka arī PSRS alusdarītavas noteiktos apstākļos liellopu žulti ir izmantojušas. Ir gan stipri apšaubāms, ka tas ir noticis regulāri un pilnīgi noteikti šāda prakse netiek īstenota mūsdienās. Tomēr, ja kādam lasītājam ir pieejama konkrēta informācija par žults izmantošanu, priecātos, ja tā tiktu atsūtīta uz alus@kupla.lv.

(1516. gada) Vācu alus tīrības likums garantē alus kvalitāti

Vācu alus tīrības likums tā, kā to izprot liela daļa alus dzērāju, neeksistē (klasiskais variants – 1516.gadā Bavārijas karalis pieņēma likumu par to, ka alus drīkst brūvēt tikai no miežiem, apiņiem un ūdens un tikai vislabākās alus darītavas mūsdienās cieši to ievēro). Mūsdienās tas vairāk ir uzskatāms par mārketinga paņēmienu noteiktu reģionu alus tradīciju popularizēšanai, nevis plaši praksē izmantots noteikums, nemaz nerunājot par jau pirms laba laika atceltām likumdošanas normām attiecībā uz alus sastāvu.

Turklāt alus darītāji, cildinot novecojušus 16.gs. noteikumus, brīžiem aizmirst pieminēt, ka paši brūvēšanai izmanto nevis ar sirpjiem vāktu labību, no kuras pirtsaugšā pagatavo iesalu un vietējā avota ūdeni, bet ar 20.gs. ķimikālijām apstrādātu labību, apiņus un raugu ar modificētiem gēniem, kā arī ūdeni, kura īpašības ir izmainītas ar mākslīgo piedevu palīdzību.

Lielās darītavas ražo pulveralu (vai uzgāzētu pulveralu)

Ja šāds pulveris būtu izgudrots, tad neviena lielā darītava, kura iegulda milzīgu naudu jaunākajās tehnoloģijās, lai spētu izbrūvēt alu ar iespējami zemām izmaksām, lieki neķēpātos ar iesalu un apiņiem. Jāatzīmē, ka uzskats par pulveralu ir tikai Latvijā sastopams fenomens. Iespējams, tas radies, vērojot granulētu apiņu (samalti un sapresēti apiņi) pievienošanu misai.

Attiecībā par alus uzgāzēšanu ar ogļskābo gāzi, to dara pilnīgi visas Latvijas alus darītavas, lielas un mazas, arī mājas alus darītāji. Latvijā komerciālām vajadzībām netiek brūvēts alus, kur visa ogļskābā gāze rastos, raugam pārstrādājot cukurus. Nav arī pārliecinošu pierādījumu, kas liecinātu, ka viena veida ogļskābā gāze atšķirtos no otrā veidā iegūtas. Bez uzgāzēšanas ar ogļskābo gāzi iztikt nevar, jo šī gāze izspiež skābekli un nodrošina to, ka alus nesāktu strauji bojāties.

Alus vecina tautas nodzeršanos

Nodzeršanos veicina politiķu īstenota valsts sociālā un ekonomiskā politika, īpaši attiecībā uz nepārdomātu attieksmi pret alkoholismu. Nav noslēpums, ka par rūdītiem alkoholiķiem biežāk kļūst nevis sabiedrības locekļi ar vidējiem un augstiem ienākumiem, kuri alu nelielā devās bauda šo dzērienu tā garšas īpatnību dēļ, bet gan sociāli neaizsargātāko slāņu iedzīvotāji, kuri uzskata, ka alkohola uzņemšana padara vieglāku viņu ikdienu un palīdz nedomāt par problēmām.

Pasaulē jau neskaitāmas reizes ir pierādījies, ka alkohola un citu atkarību izraisošu vielu aizliegšana noved nevis pie veselīgas sabiedrības, bet gan pie plaša šo apreibinošo līdzekļu nelegālā tirgus. Tā vietā pareizāk būtu īstenot politiku, kas veicina atbildīgu šo vielu patēriņu tādos daudzumos, kas būtiski neietekmē cilvēka veselību; kā arī nodrošinot augstu dzīves līmeni iespējami vairāk iedzīvotājiem.

Protams, populistiskiem politiķiem šis ir pateicīgs temats, jo vieglāk ir izkliegt nepamatotus saukļus nekā īstenot jebkādu ilgtermiņa politiku, kuras augļi redzami tikai pēc daudzu gadu pūlēm.