Latvijas apiņu labumu parādīja 19.gs. beigas, kad apiņu stādījumi daudzu desmitu ha platībā iznīka dažu gadu laikā, muižām sākot importēt apiņus no Vācijas - tajā laikā ļoti attīstījās tirdzniecība, cēla dzelzceļus. Laikam transports palika daudz lētāks. Kādā laikrakstā kā vienīgo nišu vietējiem apiņiem, autors norāda zemākas kvalitātes alus, ja nemaldos, bairīti. Domāju, ka lielāki brūži ņemtu arī vietējos. Kvantitāte bija pavisam noteikti. Kvalitāte, acīmredzot, nebija. Nu ok, tos apiņus tai laikā glabāja šķūņos siltumā, pat vairākus gadus, lai stabilizētu cenas starp ražas/neražas gadiem.
