Tikko pabiju Latgalē (apkārt Lubānam) un protams noprovēju īsto mantu - mājas alu pēc sentēvu metodēm. :)
Sanāca nogaršot 2 eksemplārus, jo neesot vairs tā, ka gluži katrās mājās vāra, lai gan agrāk tā esot bijis. Bijām pie Daiņa Rakstiņa Bērzpilī, tas jau kā tūrisma objekts (ar mazās darītavas licenzi), ar prezentāciju, degustāciju un tautiskā ietērpā, viss autentiski. Visas izejvielas pašu, miežus audzē pats (katru sezonu maina šķirnes), kaltē savā melnajā pirtī (ja pareizi atceros, ar bērza malku-BEZ TĀSS!), apiņi upmalas/piemāju, kaltēti bēniņos, raugs no tēva mantojumā, jau vismaz pārdesmit gadu, cik sapratu.
Galvenā atšķirība - šis ir īsts "raw ale", misa netiek vārīta, bet iejavota koka kubulā, un pēc 4(!!!) stundām, par temperatūru neko nezināja, vārošu ūdeni lej graudos, tad notecināta caur salmu filtru uz raudzējamo kubulu, kur pievieno apiņu novārījumu (2 stundas vārīts) un nodzesē, tad raugu klāt, rūgst atvērti, koka kubulā, ļoooti siltā temp. parasti brūvē pirmdienā,trešdien jau sapilda muciņās, kādu dienu patur siltumā, tad uz pagrabu un piektdien/sestdien jau liek galdā, neko nevelk garumā. mēs dzērām nedēļu vecu alu, un runājot par to - bija krietni dzidrāks kā biju gaidījis, ja iesals bija izteikti kūpināts smaržā, tad alū to juta tikai kā fona niansi, netraucēja. rūgtums minimāls, lai gan viņš teica, ka citiem tāpat esot par rūgtu, nu un garšā skābenums , gāze praktiski nebija(nebija skābs, vienkārši rauga specifika iespejams un likās, ka diezgan zems beigu blīvums, nebija saldais gāzējs, grādi arī uz 5-6%, bet nu "to tik laboratorijā varot precīzi izmērīt") :)
Pirmā glāze likās specifiska, bet savs šarms tam bija, lielos daudzumos gan neizdzertu. Tirgo arī līdzņemšanai, 1.5eur/l, tiku arī pie rauga, kad paziņoju, ka arī brūvēju un iedevu savu Pokaiņu meža klonu un porteri ar aroniju sulu notestēt.
Nu un otrs eksemplārs bija krietni traģiskāks. No paša Daiņa uzzinājām, ka mūsu naktsmāju saimnieks arī brūvē, tad nu uzprasījāmies uz alus nogaršošanu. Vakarā uz pirts laiku atveda 10 litrus, 2 bačokos, šis jau bija krietni latgaliskāks pēc izskata (pēdēja bilde), cauri redzēt nevarēja. Cik izprašņājām, arī audzē savus miežus, nemiglo, viss eko utt (4ha, atkarībā no ražas ar to pietiek 2 gadiem), kaltē turpat ārā (uzparikte ar garo trubu zemē), raugs arī "tiek paņemts no pēdējās muciņas", bet šokā bijām par apjomiem. vāra 2x200l, tas vienā reizē, teiksim jūnijā bija kādas 4 tonnas(!!!) savārījis, bet uz kapusvētkiem esot arī labs pieprasījums. un tas viss bez nekādām atļaujām,neesot taras kur liet alu, vajadzētu vēl kādas 20-30 muciņas, tad būtu ok. bet nu garša šim bija traģiska, it kā bija 2 veidi (vienam ap 3-4%, otram 6-7%, bet nezinu kā viņš to mēra), ūdeņains, dūmu garšas ūdens, bez rūgtuma un jebkādas patīkamas nianses, daži izteica arī apzīmējumus par zivjainu garšu un tamlīdzīgiem mēsliem, kopā pa visiem pa litram max no katra nodzērām, ši bija diezgan traģiska dzira, un es nespēju saprast, kā tādu var labprātīgi dzert, turklāt tik lielos apjomos, ka viņām tonnām mēnesī jāvāra?! šinī gadījumā laikam grādi un dziras efekts ir svarīgāks par garšu (bet jāpiebilst, ka arī Daiņa iepriekš dzertais alus vakaŗā pirtī likās riebīgāks).
Kopumā laikam jau labi, ka vēl kaut kur ir dzīva šī "farmhouse" tradīcija, un viņai ir sava vieta vietējā kultūrā, bet nekādi baudāmie tie rezultāti (vismaz no manas minimālās pieredzes) nav, tā ir pilnīgi atšķirīga pasaule no tā, kā mēs brūvējam un ko mēs saucam par alu! :)
IMG_5683.JPG
IMG_5684.JPG
IMG_5689.JPG
IMG_5690.JPG
IMG_5687.JPG
IMG_5686.JPG
IMG_5685.JPG
IMG_5692.JPG
IMG_5707.JPG
