Doma laba, ja gribētu uztaisīt komerciāli veiksmīgu ejošu produktu, tad lielu trauku padusē un pie viņa pēc receptes, zaudētājos ar tādu alu arī krīzes apstākļos nepaliktu.
Man cits jautājums. Palasot netā par lāgera tipa alu raudzētu ar apakšraugu pamatdoma ir tāda, ka viņš jādzer svaigs kad nogatavojies, un kaut kad īsti nesapratu kādi apstākļi tad nepieciešami kad viņš ātri var sabojāties, laikam gaisa klātbūtne un/vai temperatūras maiņa uz plusiem, tikmēr eilus slavē par to neierobežoto glabāšanas termiņu un garšas uzlabošanos ar laiku. Tā kā tūlīt raušu dziesmā lielāku aprīkojumu lai pietiek vismaz pusvasarai (kādus 170 l tīrā mantā), tad esmu nedaudz sabijies, vai raudzēt ar lāgernieku vai eila raugu. Ja man atverot kegu pēkšņi konstatētu, ka lāgernieks vairs nav dzerams un nav saprotams cēlonis, galīgi tas mani neapmierinātu. Glabāšanas apstākļi būtu paredzami kegos pagrabā kaut kādos +4-6 C. Varbūt kāds var pastāstīt savu lāgernieka glabāšanas pieredzi, kādi viedokļi, kuru raugu labāk izmantot un pie kādiem apstākļiem tas lāgernieks bojājas
.jpg)
.jpg)
