“Latgales alus” atdzimis, lai atgūtu savu autoritāti
Autors: Sergejs Kuzņecovs
Datums: 14.06.2013
Izdevums: Latgales Laiks
Pirms pieciem gadiem, 2008. gadā, Daugavpilī saražoja pēdējo alus partiju. Kādreiz slavenā marka “Latgales alus” ap to laiku jau bija sevi izsmēlusi un kļuvusi par sinonīmu zemas kvalitātes produktam, kas nav uzmanības vērts.
Pirms vairākiem mēnešiem, braucot pa dambi Grīvas pusē, pretējā krastā ieraudzīju jaunu “Latgales Alus” izkārtni. Kā izrādījās, Latvijas un Baltkrievijas kopuzņēmums ir nolēmis atjaunot Daugavpilī putojošā dzēriena ražotāju agrāko slavu.
Tajā pašā vietā, kur 1860. gadā darbojās Gurviča alus darītava, kas bija viena no desmit labākajām alus darītavām Krievijas impērijas rietumu guberņās, ir uzcelta jauna rūpnīca. Gada laikā no nulles uzcelts ražošanas cehs, atvestas iekārtas, un tuvākajā laikā sāksies Latgales alus ražošana.
Rūpnīcas pārstāvji saprot, ka markas “Latgales alus” reputācija pēdējos gados nebija spīdoša, tomēr tika pieņemts lēmums atgriezties tieši ar šo nosaukumu, lai pierādītu, ka Daugavpilī prot ražot labu alu.
Rūpnīcā ir ieguldīti lieli līdzekļi. Ar tiem netaisās riskēt, tāpēc tiks ražots kvalitatīvs dzīvais alus nelielos apjomos. “Mēs nesakām, ka vienā rāvienā iekarosim Latvijas tirgu un apsteigsim visus konkurentus. Vēlamies atrast savu patērētāju, kurš novērtētu un cienītu mūsu produktu,” par savu nākotni saka rūpnīcas pārstāvji.
Pašreizējās ražošanas jaudas var saražot 30 tonnas, līdz oktobrim plānots apjomu dubultot, uzstādot papildus tankus – speciālas tvertnes, kurās alus nogatavojas. Kopumā alus darītavā var uzstādīt 20 tankus, kas kopumā paredzēti 120 tonnām, bet uzņēmuma vadītāji negrib steigties un katru soli rūpīgi un bez liekas steigas pārdomā.
Visi saprot, ka Latvijā alus tirgus ir ļoti daudzveidīgs – visos veikalos plaukti vai lūst no dažādu alus šķirņu pārpilnības. Taču “Latgales alus” cer uz savu patērētāju, kurš novērtēs Latgales alus garšu un nebūs vienaldzīgs pret to nākotnē. Alus darītavas vadība ir pārliecināta, ka viņu ražotajam dzērienam būs savi cienītāji, kuri dos priekšroku dzīvā alus kvalitātei.
Liela produkcijas daļa paredzēta eksportam uz Vāciju, Čehiju, Slovākiju, Baltkrieviju, Krieviju. Tika saražota izmēģinājuma partija, taču tā nebija paredzēta pārdošanai. Pirmās pudeles tika nosūtītas partneriem nogaršošanai, ir saņemtas atzinīgas atsauksmes.
Latgales alus – Čehijas un Daugavpils pieredzes sintēze
“Mūsu alū nav nekā lieka – tradicionālais miežu alus bez piedevām, ar rūgtenumu un interesantu pēcgaršu, kas paliek pēc pirmajiem malkiem. Latgales alus īpatnība ir tieši rūgtenums un dzēriena blīvums,” skaidro rūpnīcā. “Kopīgi ar Čehijas un Slovākijas pārstāvjiem receptūru ir izstrādājuši mūsu tehnologi.”
Rūpnīca gatavojas ražot divas alus šķirnes – “Dinaburga” un “Latgale”. Abas šīs šķirnes tirgos kā izlejamo alu, turklāt tas būs nefiltrēts. Ražos tikai dzīvo alu ar īsu derīguma termiņu. Pudelēs dzērienu var uzglabāt līdz trim mēnešiem, savukārt nefiltrētu izlejamo alu – ne ilgāk kā 12 dienas.
Dzīvais miežu alus ir uzņēmuma lepnums un galvassāpes. Lepnums tāpēc, ka tas ir īsts dzīvais alus, galvassāpes – īss uzglabāšanas laiks, kas neļauj viegli iekļauties lielos tirdzniecības tīklos, kas prasa ilgu derīguma termiņu.
Taču uzņēmums jau sākotnēji alus ražošanā ir uzstādījis augstu latiņu un no saviem mērķiem netaisās atkāpties.
“Mūsu mērķis ir iegūt autoritāti un to saglabāt arī turpmāk. Tas ir ilgs un rūpīgs darbs, lai atjaunotu “Latgales alus” labo slavu,” savu pozīciju stāsta rūpnīcas vadītāji.
Ne agrāk,
kā jūlijā
Telpas ir, iekārtas ir atvestas un notestētas, viss noregulēts, bet dzīvā alus pirmās partijas veikalu plauktos nav gaidāmas agrāk par jūliju. Par klupšanas akmeni kļuvušas birokrātiskās vilcināšanās, kas kavē iziešanu tirgū. Gaidāms, ka jūnija beigās tiks nokārtoti visi dokumenti.
Šķiet, žēl, ka jau būs pagājuši Līgo svētki, kuros alus ir lielā cieņā. Taču šajā jautājumā alus darītājiem ir savi uzskati. “Patiesībā, lai cik dīvaini tas arī būtu, Līgo svētkos alus nav pamatprodukts. Lielākā daļa līdzekļu tiek tērēta pārtikai – sieram, gaļas izstrādājumiem, tiek pirkti stiprie alkoholiskie dzērieni, t. sk. degvīns. Pēc svētkiem alus darītājiem divas nedēļas ir klusā sezona,” pastāstīja uzņēmumā.
“Puika” – galvenais rūpju objekts
Rūpnīcā ir pilnīgi jaunas iekārtas, tās iegādātas Vācijā, Slovākijā un Čehijā. Atvieglinātās vienreizējās lietošanas pudeles iepirktas Slovākijā. Arī izejvielas tiek iepirktas Slovākijā. Vajadzīgās kvalitātes iesalu Latvijā neizdevās atrast.
Alus darīšanas sistēmu tehnologi nodēvējuši par “puiku”. Un tas nav nekas pārsteidzošs, jo alus tapšanas laikā ir gluži kā kaprīzs bērns, kurš pastāvīgi jāpieskata un kuru ne uz brīdi nedrīkst izlaist no redzesloka.
Pirmais solis – samaisīšana, kuras rezultātā pēc 12 stundu vārīšanas jaunais alus tiek sapildīts tankos, kurā nogatavojas 27–30 dienas. Šajā laikā pastāvīgi tiek uzraudzīta temperatūra, blīvums, spiediens, ņemti paraugi. Soli pa solim top alus, ar kuru nākas paauklēties, pirms tas tiks saliets pudelēs un nosūtīts uz veikaliem.
Alus liešanas un iesaiņošanas līnija ir automatizēta. Pirms pudeles piepildīšanas to vēlreiz mazgā, žāvē, pēc tam iepilda dzērienu.
Ar vienu ražotni ir par maz
Par plāniem un attīstības perspektīvām rūpnīcā pagaidām negrib runāt, jo vēl daudz kas jāpaveic pirms iziešanas tirgū. Taču, lūkojoties nākotnē, rūpnīca netaisās aprobežoties ar vienu alus ražotni.
Pašreizējais uzņēmuma noslogojums nodrošina ar darbu aptuveni desmit cilvēkus, bet, paplašinot ražošanas līnijas, būs jāpiesaista jauns personāls.
Plānos ir daudz ideju par ekskursiju rīkošanu, alus festivālu un daudz ko citu: “Mēs noteikti pie tā atgriezīsimies, tikai vispirms uzsāksim ražošanu. Gribas izdarīt tā, lai interesanti būtu visiem.
.JPG)
