Sakarā ar to, ka iznāca pie šī projekta sākumā strādāt, daži komentāri, ko mums silti ieteica un kāpēc Latraps pašlaik pie tā turas.
Proteīns, kā jau Andis teica, alus miežiem ir pilnīgi lieks (man gan liekas, ka proteīns nevar pārsniegt 10.5%). Zemniekiem miežu audzēšana pēdējos gados kļuva ekonomiski neizdevīgs process, jo vislabāk varēja nopelnīt audzējot rapsi un kviešus. Miežus audzēja tikai lūzeri, tie, kas nevarēja uzlikt pietiekami ķīmiju un domāju par kādu augu seku, kas nodrošina labāku augsnē esošo vielu uzņemšanu, pārstrādāšanu un, galvenais, uzlabotu cīņu ar visādām slimībām un kukaiņiem.
Audzējot miežus normālā veidā, lai pārdotu kā miežus, svarīgi, lai proteīns ir max augsts. Tāds, kā Andis minēja, skaitījās lūzera cienīgs pasākums, kur proteīna nav un parasti jau ražas tādos gadījumos arī nebija dižas, jo parasti zemas proteīns bija kā pavadonis neveiksmīgai saimniekošanai, kad zemniekam nav naudas minerālmēslu iepirkšanai vai viņam uzņēmumi nedod pietiekami daudz uz kredīta, jo nav uzticams, ka saimniekos pietiekami labi. Pirmie projekti Latvijā iepirkt alus miežus beidzās neveiksmīgi, jo kā alus miežus sāka nodot neveiksmīgos miežus, no kuriem neiznāca pārtika. Protams, tie mieži bija paredzēti eksportam. Nebija tur nekādu vienādu šķirņu, ne pārējie parametri (sorry, tur gan sīkumos nezinu, par kuriem iet runa), lai kāds par to būtu gatavs maksāt. Zemnieki izlamāja KESKO par blēžiem un tad uz pāris gadiem viss aprima. Pirms pāris gadiem ES sākot jauno plānošanas periodu tajās zemnieku subsīdiju kastītēs salika dažus sieriņus slazdiņā. Viens no kuriem bija arī tāds, kas neatļāva vairs 2 kultūru pieeju, ja gribi saņemt pilnas subsīdijas. Tāpēc tas bija papildus stimuls izdomāt, ko varam vēl izdarīt.
Alus miežu sakarā daži ārzemju partneri, kas bija gatavi izskatīt variantus par iepirkšanu + rēķinoties ar noteikumiem graudu biržās, ieteica, ka vajag obligāti izvēlēties 1, nu max 2 šķirnes ar kurām darboties, lai spētu izaudzēt prognozējamu un vienādu produktu. Agris (ko daži satika iepriekšējā reizē Takā), izbrauca daudz Eiropas iesalnīcu, skatījās tehnoloģijas un mēģināja saprast, kas ir būtiskākie etapi, lai ražotu produktu, ko vajag mūsdienu alus ražotājam. Un tas galvenokārt ir tas, ka produktam jābūt nemainīgas kvalitātes, bet tur daudz spēlē šķirnes.
Iesalnīca tiešām ir uzbūvēta tā, ka ieliekot daudz mazāku summu, kā sākumā, butu iespējams jaudu dubultot, jo daļa iekārtu jau ir iepirktas ar rezerves jaudām. Principā, jāpieliek "spogulī" vēl viena diedzētava (gan jau tagad ir skaidras arī citas nianses un gan jau kaut kas vēl ir jāpieliek, jo teorija, kā radās projekts, gan jau dzīvē atšķiras no plāniem :) )