Es arī biju uzaicināts žūrijā, tāpēc redzot samērā aso diskusiju, pielikšu klāt savas 5 garas kapeikas.
Sākumā par ideju kā tādu.
1. Konkursa mērķis ir popularizēt mājbrūvēšanu. 2. Konkursā var iesniegt jebkādu alu, kas atbilst konkursa noteikumiem. Tāpēc pilnīgi nepiekrītu Linarda uzskatiem par to, ka var un vajag iesniegt tikai to, kas pretendētu uz tautas masu pieprasītu produkciju veikalā vai kas atbilstu nezināma žūriijas locekļa gaumei, ieejot veikalā un izvēloties nopirkt. Tieši otrādi, pēc daudzu mājbrūvētāju "komercializēšanās", vismaz no Kuplas ziemas pasākumu viedokļa, viss skaita ziņā ir gājis mazumā, jo aizstājēju aizgājējiem ir parādījies maz. Tiesa, mans viedoklis varbūt nav objektīvs, jo redzu tikai to, kas notiek ziemas pasākumos, droši vien Raivo jūt patiesāko ainu, vai mājbrūvētāju kļūst vairāk vai mazāk. Tāoēc uzskatu, ka konkursam mājbrūvētājs var iesniegt jebko, kas iziet viņa persnīgo testu, ka alus iznācis labs un derīgs iesniegt sacensībai ar citiem majbrūvētāju sniegumiem. Salīdzinot mūsu ar Linardu pieejas, tad es esmu kaut kur par Olimpisko spēļu principu, kur svarīgākais ie piedalīties, Linards atbalsta Pasaules čempionātu pieeju, ka jāpiedalās tikai labākajiem. Sportā eksistē abi, šeit arī var pastāvēt abi, jautājums, kāds ir konkursa nolikums - Pasaules Čempionāta vai Olimpisko spēļu.
Par šīgada konkursu un pieeju vērtēšanā.
Kad jau pirms konkursa izsludināšanas dzirdēju tēmu,biju skeptisks. Kad izsludināja konkursu un bija pieejams nolikums, paliku tikpat skeptisks. Tieši par to, kas tiks iesniegts un kā to visu vērtēs. Tiesa, es sagaidīju kaudzi Fransiskaneru, kur žurijai būs jāķer milimetru nianses pie tam subjektīvā līmenī, kurš ir labāks šajos milimetros. Es kļūdījos, jo tradicionālo Hefe nebija daudz, lai neteiktu vairāk, ka tikai daži. Kad pēc konkursa nolikuma izsludināšanas izvērtās diskusija FB par konkursu, un arī izteicu skepsi par dažādo raugu pieejamības iespējām Latvijā, lai konkuursanti censtos tomēr parādīt savu orģinālitāti. Protams, saprotu, temperatūras, graudu bāze, apiņu neaizliegšana (tikai IBU), ... Tomēr šeit jau parādās arī tā atšķirība pieejā kā vērtēju es, bet, iespējams, nevērtēja citi žūrijas locekļi (tiesa, galaiznākumā šoreiz bija tā, ka uzskati par sākuma degustācijas uzvarētājiem un finālistiem nemaz tik daudz neatšķīrās). Ņemot vērā, ka tas ir kviešu alu konkurss, kur nevarēja izmantot garšvielas tad mana pieeja bija vienkārša: garšā jādominē rauga darbiņa produktiem + alum jābūt garšīgam kopumā. Tāpēc dēļ konkursa nolikuma prasībām redzēju
Par iesniegtajiem paraugiem.
Kā jau teicu, mana pieeja ir tāda, ka katrs varēja iesniegt to, ko uzskata par jau labu esam, lai dotu uz vērtēšanu. Esot konkursa žūrijā jau laikam 3.gadu, tad neizpratne rodas tikai tad, kad paraugs ir defektīvs (runa nav par kaut kādiem niansētiem defektiem, bet rupju saskābšanu (šoreiz gan nebija) vai "medicīnu" ļoti augstā līmenī). Visam pārējam būtu jābūt ok, cilvēkam garšo - cilvēks grib sacensties ar citiem. Jau lasot Daiņa komentārus par uzvarētāju aliem un to, ko kādu vietu viņš sagaidīja, kad izdevās uzvarēt, tad skaidrs, ka pat labākie nejūtās droši un pat iesniedzot paraugus neredz tālumā tos 1000 eiro 🙂 Izteiktas medicīnas gadijumos, vienmēr prasījām atvērt otro paraugu, lai nebūtu gadījums, ka defekts ir ne alus defekts, bet pildīšanas defekts, kas kādreiz gadās pat mazajiem brūžiem, kur nu vēl mājbrūvētājiem. Kā jau teicu, tad manu vēlmi pieejā vērtēšanai, ka vēlējos sajust rauga darba rezutātu, apmierināja nedaudzi ali. Apmēram tikpat bija diezgan defektīvu alu (pa vidu vienu par žūrijas kolēģe Dace no Aldara ātri nosūtīja uz laboratoriju, tad tur mikroskopā bija vērojams diezgan plašs sketrs ar baktērijām, kam alu nevajadzētu būt, bet kas skaidri parādīja, kāpēc garša ir tāda). Tad bija ali, kas bija interesanti garšā, WIPAs, skābo mēģinājumi, bet vismaz manam vērtējumam tie negāja cauri šī konkursa kontekstā, jo rauga produktus nenoķēru (tiesa, daži paraugi bija diezgan raugaini (ar daudz rauga), kas mājbrūvēšanā gan ir normāli.
Par vērtējuma tabulām.
Par vērtēšanas tabulām jau sākumā bija pateikts, ka tās ir tikai iekšējām piezīmem. Tāpēc tās 0 nevajag ņemt nopietni. Uz finālu izvirzāmajiem aliem žūrijai vajadzēja nonākt pie kopsaucēja vienojoties par saviem favorītiem. Fināla kārtai gan jau tika likti vērtējumi un tur sanāca tāds mazs superfināls labākajiem 4, tad tur skaitīja kopā žurījas locekļu dotās vietas un izvilka vidējo. Jāpiekrīt šeit izteiktajam (laikam Agnim bija tā doma), ka tabulu piezīmes interesētu dalībniekus, lai objektīvāk spriestu par savu alu. Tā būtu laba "balva" katram dalībniekam, bet vienlaikus jāsaka, ka par dažiem aliem neko diži tēlainu es pateikt nevarētu, negaršoja un viss, pie tam neatbilda tai garšai, ko sagaidīju atbilstoši konkursa uzstādījumam par stiliem. Pie tam, lai varētu un gribētu izteikt savu vērtējumu jau kā komentārus brūvētājam, gribētu tad redzēt arī recepti. Tikai tāpēc, lai nebūtu pēc tam komentāru, ka redz viņš nesagaršoja manu īpatnējo apini un nosauca to par kādu tur defektu. Iespējams, ka apinis vairs nespēja paslēpt defektu, bet, iespējams, ka es to nespēju sagaršot. Neesmu ne profesionāls aldaris, ne profesionāls alus degustētājs, ne arī visu apiņu pārzinātājs. Šoreiz, kad bija ierobežojums uz garšvielām, vēl tik traki nebūtu, bet, ja būtu vēl garšvielas, tad bez iespējas redzēt recepti (sastāvu) es nemaz neņemtos būt žūrijā, lai kaut kādus tamlīdzīgus secinājumus izdarītu.
P.S. Rimi pārstāvji, ko Linards nosauca par pārstāvjiem no tautas, kopumā iespējams arī varēja pārstāvēt tautu, bet viens no viņiem ir pats brūvējis alu un, cik varēja saprast, arī pašlaik ir saglabājis interesi par to. Vēl viena pārstāve ir kādreiz biju saistīta ar rūpniecisku alus brūvēšanu. Tāpēc varbūt mēs kāds cits bijām vēl vairāk no tautas kā viņi 🙂
P.P.S. Un vēl čujs, ka nezinu kā uzvārīs uzvarētāju alu (tā pati problēma būtu ar jebkuru citu, kurš uzvarēja), jo nez vai cilvēks varēs pateikt, cik viņam grādos alus rūga, bet Aldarī viņiem vajadzēs uzlikt dzesēšanai konkrētu ciparu, jo temperatūras opcijas "tik cik dzīvoklī", viņiem nav 🙂